Manuprāt, katrs cilvēks ir lielākā vai mazākā mērā pretrunīgs. Tāds ir arī Pērs Gints, H. Ibsena lugas centrālais tēls; viņā ir daudz kā pretrunīga, un no tā viņš cieš visu savu mūžu, reiz pat vēlējās, kaut nekad nebūtu dzimis… Pērs gribēja atrast kaut vienu labu lietu, ko dzīvē ir paveicis, bet tādu nebija. Tas pierāda, ka viņš nodzīvoja tukšu dzīvi. Taču kaut kas tajā bija labs – Solveiga, kas viņu mīlēja. Savā ziņā viņš to juta, bet grima aizvien dziļāk un dziļāk vientulībā un aizmirstībā.…
