Rakstu jums no Tīreļu purva. Esmu Tukuma rotas strēlnieks. Nesen kā esam pārāvuši vācu armijas fronti.
Kauja bija grūta, ir daudz kritušo. Lai gan esmu ievainots ar mani viss ir kārtībā.
Mums bija paziņots, ka jāuzbrūk ziemassvētku naktī. Mēs bijām vārgi un izsalkuši, jo nebija ko ēst. Mums katram tika izdalīti divi maizes gabaliņi, daži tos apēda uzreiz, bet citi tos paglabāja vēlākam laikam.
Nakti pirms uzbrukuma mēs pavadījām pie maziem ugunskuriem. Tajā pašā laikā mūsu bataljona izlūki steidzās izgriezt vācu drātīs ejas un arī spridzinātāji, kuru sprādzieni svieda gaisā veselus dzeloņdrātīm notītus baļķus vācu ieņemtā mežmalā.
„Pirmā un otrā rota – uz priekšu,” kapteinis lecot ārā no grāvja kliedza, tam pakaļ mēs un tūliņ sāk skanēt arī vācu ložmetēji. Visi strēlnieki šautenēm rokās sāk pieliekušies skriet uz mežmalas pusi, skrien un krīt, un daudzi ceļas un skrien tālāk, bet daudz jau tādu, kas nekad nepiecelsies vairs.
…
