Katru dienu savā dzīvē mēs saskaramies ar dažnedažādām lietām, kurām lielākā vai mazākā mērā uz doto momentu nav nozīmes. Tos visus var iedalīt mazos un lielos sīkumos. Bet gan bez lieliem, gan maziem sīkumiem mūsu dzīves nebūtu iedomājamas, jo tieši sīkumi jau ir tie, kas mūsu dzīvi padara savādāku, interesantāku, sīkumi ir tie, kas mūs atšķir no citiem, ar sīkumu palīdzību, mēs varam izrādīt un parādīt sevi citiem. No šiem sīkumiem rodas lielas lietas, sīkumi ir attīstības cēlonis kaut kam daudz nozīmīgākam. No sīkumiem var veidoties laba draudzība vai strīds. Sīkums var būt jebkas. Bet šoreiz stāsts, manuprāt, par diezgan dārgu sīkumu, kas tomēr manās acīs sīkums vien paliek.
Dzīvojot Rīgā, pārvietojos ar sabiedrisko transportu, katrs vismaz reizi dienā to izmanto, jo tā ir neatņemama dienas sastāvdaļa. Sabiedriskie transporti ir diezgan neērti un pilni cilvēku, tādēļ, ja tiek sēdēt, var lūkoties ārā pa logu un apskaust tos cilvēkus, kuri pārvietojas ar saviem automobiļiem, liekas neatkarīgi un paši sev noteicēji. Auto ir dažnedažādākie – dārgie, glauni, lielie džipi un mazās vabolītes, katram pēc savas gaumes.
…
