Pusaudžu vecuma periodu cilvēka dzīvē pamatoti uzskata par nozīmīgu un sarežģītu, kad topošā personība sastopas ar iekšējām un ārējām problēmām un kas būtiski iezīmē un ievirza cilvēka dzīves ceļu. Jaunais cilvēks vairs negrib būt bērns, bet pats saprot un apkārtējo cilvēku skatījumā nav arī vēl pieaudzis cilvēks, no kura varētu prasīt un gaidīt pilnu izpratni un atbildību par savu rīcību. Šajā vecumā cilvēkā norisinās vētras, kuras var gan izpostīt un sagraut topošo personību, gan orientēt uz pilnīgāku izpratni un izaugsmi. Sabiedrību pamatoti satrauc pusaudžu vecuma bērnu vidū arvien pieaugošā tieksme uz atkarībām dažādu vielu un darbību formā. Šajā laikā pusaudža uzvedībā parādās agrākajos vecuma posmos veidojušās ietekmes. Ja tās nav bijušas pozitīvas, pastāv lielāka iespēja pusaudža vecumā „noiet no ceļa”. Lai jaunos cilvēkus pasargātu, ietekmētu meklēt pozitīvus stimulus savai rīcībai, pusaudžus nedrīkstētu pamest savā vaļā, jo šajā laikā viņiem nepieciešama uzmanība un izpratne. To var veicināt zināšanas par pusaudžu vecuma psihes īpatnībām .
Vecumposmu periodizācijai dažādu teorētiķu darbos mēdz būt atšķirīgas pieejas, taču pārsvarā vecumu no 11 līdz 16 gadiem uzskata par tipisku pusaudžu vecumu. Sadzīvē izdala arī tīņu vecumu no 13 līdz 16 gadiem, bet pusaudža un agrīnās jaunības periodu Rietumeiropā un Amerikā dēvē par adolescenci un tās noslēgumu vērē ar 17 gadu vecuma iestāšanos. …
