19.gs. 2.p. notika strauja ekonomikas, dzīves izjūtas un garīgās struktūras attīstība.
Milzīgās izmaiņas nepārprotami ietekmēja arī cilvēku domāšanu, vajadzību pēc izglītības. Pieauga interese par zinātnēm. Atklājumi tajās izmainīja arī izpratni par cilvēku.
Laikmeta reālistiskās idejas pārņēma mākslu, literatūru, zinātni un arī izglītību. Sociālpolitiskā dzīve tagad nodarbināja cilvēku prātus.
Bija jūtama intereses palielināšanās par psiholoģiju, socioloģiju, cilvēka garīgās dzīves un kultūras attīstības likumiem. Pētījumos arvien vairāk sāka izmantot eksperimentu un statistikas metodes. Visam meklēja likumsakarības un cēloni.
Izglītībā par galveno tika atzīta intelektuālā audzināšana, kas lielākoties virzīta uz tehniskās un ekonomiskās domāšanas attīstību. Humanitārās izglītības vietā mācību iestādēs nostiprinājās reālisms.
Arvien lielāka uzmanība tika pievērsta tautskolai un tautskolotāju sagatavošanai. To pierāda arī tautskolotāju sagatavošanas vēsture Latvijā.
Šajā laikā veidojas pedagoģiskā strāva, kas realizēja dzīvē darba skolas idejas. Darba skolas idejas izriet no reālās dzīves prasībām, no bērnu garīgās attīstības pareizas izpratnes.…
