Kārlis Skalbe bija ne vien talantīgs dzejnieks, bet arī talantīgs rakstnieks. Mums, nākamajai paaudzei, Kārlis Skalbe mantojumā ir atstājis ļoti daudz skaistu pasaku, piemēram, „ Lācis un pelīte ”, „ Pelnrušķīte ”, „ Dzeltenais putns”, „ Kaķīša dzirnavas”. K. Skalbes pasaku pamatā ir gaišā latvju dainu ētika. Pasaku valoda ir ļoti tēlaina, bagāta, tajā atrodami daudzi pārsteidzoši, interesanti izteicieni. K. Skalbe bija arī izteikts humānisma pārstāvis, jo daudzās pasakās akcentēja tieši savu sirds inteliģenci: labsirdību, mīļumu, godīgumu. Viņa pasakās var izjust cilvēkmīlestību, rūpes par cilvēka labklājību, kā arī cieņu pret cilvēkiem. K. Skalbes pasakās attēlotas ētiskās atziņas, kā, piemēram, cilvēka dvēseles bagātība, sāpju skaistums, nepretošanās ļaunumam, klusas atsacīšanās prieks un dzīves pabērnu skaidrā, patiesā sirds.
Piemēram, pasakā „ Lācis un pelīte” izpaužas tādas ētiskās atziņas kā sāpju skaistums, klusas atsacīšanās prieks, kā arī sevis piepildīšana kādā pienākumā, jo pelīte ļoti centīgi un kārtīgi aprūpēja lāci, vienmēr paklausīja, izpildīja viņa iegribās, pretī nesaņemot neko, jo lācis bija diezgan slinks un nevīžīgs.…
