Pirms liriskais varonis ieved lasītāju vidē, kas aptver viņa pasauli un raksturo tā sajūtu plūdumu un domu straumi, ievadā lasāmas rindas, kas rada vispārīgu iespaidu par liriskā tēla esamību:
„Es esmu mīlestības bērns
Un piedzimst tumsā.
Es esmu gaismas un tumsas
Izgumzītais. ”
Tieši tik pat dramatiska, dziļi izjusta un pilna apjausmas ir liriskā varoņa pasaule, precīzāk, visi trīs liriskā varoņa apziņas posmi (nodaļas), kuri veido pasauli un virza varoni uz sevis izprašanas un pasaules aptveršanas savienošanu („Varbūt mainīsies vējš / varbūt mainīsies sardze / varbūt mainīsies balss: / pārāk ilgi esmu biji jauns”; „Visums ir ļoti gudrs, zina, ka tumsā neko nevar noslēpt”).
Liriskā varoņa pasaule ir sīkumaina, pat niecīga un skopa attiecībā pret visu apkārtējo, tā vairāk tiecas uz iekšieni, dvēseles dzīlēm („Nav citas izejas, izeja ir uz iekšu”), bet tai pat laikā Visumam, kā pasaules telpai, ir liela nozīme – apziņa, ka neesi viens, vienotība, kas neapzināti saista svešiniekus kopīgā telpā un laikā, gaisma, kas visiem ir viena, un tumsa, kas katram ir sava. „Tumsa visapkārt ir tā kā rēta – milzīga rēta, kas dzīst” .…
