Mēs visi esam sevi norūdījuši, lai mums mazāk sāpētu. Un varbūt sievietes tukšais monologs bija sauciens kaut vai pēc neliela atbalsta un saprotoša skata un smaida, kas vēsta, ka rīt būs labāka diena mums visiem.
Citreiz paliek savādi, cik gan cilvēks var būt vēss un atturigs. Tas nav ne labi, nes slikti, jo vienkārši tā ir. Tas ir cilvēka dabā. Visi esam iegrimuši ikdienā līdz brīdim, kad kāds liek paraudzities uz lietām citādāk. Tai nebūt nav jābūt filosofijas skolotājai vai mammai, tas var būt satikts svešinieks vilcienā, braucot uz mājām.
…
