Uzskatu, ka tiesas mehānisms, kā nodrošināt Eiropas Savienības tiesību aktu pārkāpumu novēršanu ir pietiekami efektīvs. Manuprāt, tas ir samērīgs un efektīvs tajā ziņā, ka tas izvērtē katras valsts maksātspēju vai nespēju, tas analizē pārkāpuma procesā radītos zaudējumus, kā arī citus faktorus. Līdz ar to, tiesa valstij var piemērot pēc iespējas proporcionālāku soda mēru.
Tajā pašā laikā soda naudas noteikšanā saskatu arī dažas nepilnības, kas saistītas tieši ar faktoru – valsts maksātspēja, kuru, kā vienu no faktoriem, ņem vērā naudas soda apjoma noteikšanas brīdī. Ja valsts tiek atzīta par maksāt nespējīgu, vai arī tā tiešām ir ļoti nabadzīga, bet tās pārkāpums ir pietiekami smags un nopietns, ko tiesa piespriež šajā brīdī? Tā piespriež neproporcionāli mazus soda maksājumus vai arī piespriež lielus maksājumus, kurus valsts, iespējams, nekad nespēs atmaksāt? Vai šāda likuma nodrošināšanas sistēma nemudina nabadzīgās valstis pārkāpt ES normas, apzinoties, ka piespriesto soda mēru tās tāpat nevar izpildīt? Kāda ir Eiropas Komisijas rīcība gadījumā, ja valsts realizē vienu pārkāpumu pēc otra, to ļoti labi apzinoties, bet tai reāli nav līdzekļu, lai soda naudas apmērus atmaksātu? Šie ir jautājumi, kuri, manuprāt, ir neskaidri un, kuri varētu mudināt nabadzīgās valstis ignorēt jebkādus tiesību principus. Līdzīga ir situācija arī ar attīstītām un maksātspējīgām valstīm. Kā nodrošināt situāciju, ka valsts patiešām maksā tai piespriesto sodu, bet vienkārši to neignorē? Manuprāt, ir diezgan daudz līdz galam neatbildēti jautājumi, kas liek domāt, ka pastāvošā sistēma līdz galam efektīvi tomēr nefunkcionē.
…
