Cilvēkiem, kam bieži savā starpā jāsarunājas, ar laiku izveidojas kopīgas valodas īpatnības. Izloksnes pārstāvjiem, vienas profesijas vai kādas sabiedrības grupas locekļiem tādējādi rodas savi valodas likumi - valodas normas, ko runātāji ievēro neapzināti, aiz paraduma.
Savas normas ir arī literārajai valodai. Literārā valoda ir tas valodas paveids, kam sabiedrība izvirza paaugstinātas prasības. Tāpēc literāro valodu nevar atstāt pašplūsmai un tās attīstība ir apzināti jāvirza. Atšķirībā no citiem valodas paveidiem literārās valodas vārdu, gramatisko formu un konstrukciju, tāpat arī fonētisko un grafisko līdzekļu izvēli un lietošanu nosaka ne vien paradums, bet arī valodnieku apzināti formulēti likumi - literārās valodas normas. Reglamentējot valodas līdzekļus, tiek ņemts vērā tas, cik tiesīga, valodas sistēmā iederīga, ērta un izplatīta ir tā valodas parādība, kas tiek ieteikta par lietošanas paraugvariantu.
Tātad:
literārās valodas normas ir sabiedrībai atzīstami pareizas valodas
nosacījumi noteiktā literārās valodas attīstības posmā.
Literārās valodas normas ir parādītas pareizrakstības, pareizrunas un skaidrojošās vārdnīcās, skolu un citās normatīvās gramatikās.
Normu avots literārās valodas sākotnē ir labāko dzimtās valodas pārstāvju valodas prasme un tajā pamanāmie valodas likumi. Vēlāk normu avots ir speciālu pētījumu rezultātā noskaidroti valodas likumi, ko tautas mutvārdu daiļradē un izlokšņu pārstāvju runā konstatējuši valodnieki. Beidzot, par literārās valodas normu avotu kļūst arī tās tradīcijas, kādas vērojamas pašā literārajā valodā. …
