Vecmāmiņai Hermīnei tagad ir 87 gadi. Es klausos viņas likteņstāstu un acu priekšā redzu šīs sievietes jaunību, izpostītos sapņus un cerības, tajā pašā laikā brīnos, cik lielu optimismu un ticību viņa ir spējusi saglabāt cauri visiem juku laikiem līdz šodienai. Tuvojas valsts svētki, un viņa izvilks no skapja Latvijas karogu, kuru gan garo gadu laikā nav žēlojušas kodes, bet tam ir tikpat daudz gadu, cik viņai. „Pēdējos gados es karogu nemaz vairs nelieku izkārt, izklāju tāpat istabā, bail, ka vējš neizposta,” Hermīne saka. „ Vai tu, meitiņ, iedegsi svecītes 18. novembra vakarā?”
Es stāstu viņai, ka mēs, visi skolas skolēni, iesim uz dievkalpojumu baznīcā, lai aizlūgtu par savu valsti un tautu, un tad ar svecītēm un lāpām dosimies cauri pilsētai un skolas pagalmā noliksim tās īpaši iezīmētā Latvijas kontūrā, lai mirdz visu nakti.…
