Freids ir dzimis Freibergā, Austroungārijas impērijas provinces pilsētiņā, sīktirgotāja ģimenē. Lai izvairītos no izputēšanas, Freidu ģimene pārceļas uz Leipcigu, bet vēlāk uz Vīni, kur viņš nodzīvo gandrīz visu mūžu. Pēc humanitārās ievirzes ģimnāzijas beigšanas 1873.gadā Freids iestājās Vīnes Universitātē. Studiju laikā Freids strādā Ernsta Brikes Fizioloģijas institūtā un veic pirmos zinātniskos pētījumus. Freids klausās Franča Brentāno lekcijas filozofijā un viņa vadībā tulko Džona Stjuarta Milla darbus. 1885.gadā Freids papildina zināšanas pie ievērojamā psihiatra Žana Martēna Šarko, bet 1889 gadā- pie ipolita Bernheima. 1886.gadā Freids uzsāk privātpraksi, bet zinātniskās pasaules ievērību gūst ar darbiem bērnu cerebrālās paralīzes un afāzijas jomā. 1895.gadā Freids kopā ar Jozefu Breieru publicē grāmatu „Studijas par histēriju”, izstrādā katartisko terapijas metodi un atsakās no tiešas hipnozes izmantošanas ārstniecībā. Ar šīm studijām ir pieņemts datēt psihoanalīzes aizsākšanos. [2, 13]…
