1921. gada martā Ļeņins ieviesa savu «jauno ekonomisko politiku». Tā paredzēja kapitālisma daļēju atjaunošanu. Visas firmas, kur bija mazāk nekā divdesmit strādājošo, atdeva atpakaļ agrākajiem īpašniekiem. Tiem uzņēmumiem, kuri palika valsts īpašumā, vadība tika decentralizēta, lai šie uzņēmumi varētu gādāt paši sev izejvielas un pārdot saražotās preces. Līdz 1923. gadam apmēram 90 procenti uzņēmumu jau bija privātpersonu rokās,un tomēr atlikušie 10 procenti, kas piederēja valstij, nodarbināja vairāk nekā 80 procentus no visiem strādājošiem. Zemniekiem tika noteikts pastāvīgs nodoklis — sākumā graudā, vēlāk naudā. Enerģiski tika gādāta degviela. 1923. gadā izlaida jaunu naudu, kas darīja galu inflācijai. 1926. gadā rūpniecība bija sasniegusi pirmskara līmeni, bija atdzīvojusies privātā tirdzniecība, un tika ievāktas daudz labākas ražas.
Ārpolitika: galvenais mērķis bija revolūcijas nosargāšana. Pirmo triju gadu laikā valdība centās noorganizēt revolūciju Eiropā. Pastāvēja arī nepieciešamība tirgoties ar Rietumiem.…
Jauna ekonomiska politika 1921. g. 1921. gada martā Ļeņins ieviesa savu «jauno ekonomisko politiku». Tā paredzēja kapitālisma daļēju atjaunošanu. Visas firmas, kur bija mazāk nekā divdesmit strādājošo, atdeva atpakaļ agrākajiem īpašniekiem. Tiem uzņēmumiem, kuri palika valsts īpašumā, vadība tika decentralizēta, lai šie uzņēmumi varētu gādāt paši sev izejvielas un pārdot saražotās preces. Līdz 1923. gadam apmēram 90 procenti uzņēmumu jau bija privātpersonu rokās,un tomēr atlikušie 10 procenti, kas piederēja valstij, nodarbināja vairāk nekā 80 procentus no visiem strādājošiem. Zemniekiem tika noteikts pastāvīgs nodoklis — sākumā graudā, vēlāk naudā. Enerģiski tika gādāta degviela. 1923. gadā izlaida jaunu naudu, kas darīja galu inflācijai. 1926. gadā rūpniecība bija sasniegusi pirmskara līmeni, bija atdzīvojusies privātā tirdzniecība, un tika ievāktas daudz labākas ražas. Ārpolitika: galvenais mērķis bija revolūcijas nosargāšana. Pirmo triju gadu laikā valdība centās noorganizēt revolūciju Eiropā. Pastāvēja arī nepieciešamība tirgoties ar Rietumiem. Pirmie soļi attiecību uzlabošanā tika sperti 1921. gadā bija parakstīts tirdzniecības līgumus ar Lielbritāniju un Vāciju. Nākamajā gadā Krievija un Vācija savstarpēji tuvinājās. 1922. gadā abas valstis parakstīja Rapallo līgumu, saskaņā ar kuru Vācija diplomātiski atzina Krievijas valdību, un tika noslēgti saimnieciski līgumi. Šī krievu-vācu draudzība turpinājās līdz Hitlera atnākšanai 1933. gadā. PSRS izveidošana: 1924. gadā stājās spēkā Krievijas jaunā konstitūcija, ko bija izstrādājis Staļins. Krievija kļuva par federāciju ar nosaukumu Padomju Sociālistisko Republiku Savienība (PSRS). Katrā republikā bija padome, ko bija ievēlējusi zemāku padomju hierarhija. Visi pieaugušie iedzīvotāji varēja balsot par vietējām padomēm. Padomes katrā republikā ievēlēja divtūkstoš dalībniekus Federālajā padomju kongresā, ko vēlāk nosauca par Augstāko Padomi. Šis smagnējais veidojums ievēlēja centrālo izpildu komiteju ar 300 locekļiem, un tā ievēlēja nelielu prezidiju jeb izpildorgānu, kurā bija desmit locekļi. Šajā valdības hierarhijā katram līmenim paralēli pastāvēja viena komunistiskās partijas organizācija. Partijas kongress ievēlēja Centrālkomiteju, kas savukārt ievēlēja Politbiroju. 1936. gadā pieņēma labotu šās konstitūcijas variantu.
