Referāts par Dž.Boulbija grāmatu "Drošais pamats"

“Cilvēkam, kam ir bijusi laimīga bērnība, nekas netraucē brīvi iegūt informāciju par pieķeršanās aspektiem, kas saistās gan ar emocijām, gan ar prātu. Savukārt cilvēkam, kurš bijis daudz nelaimīgāks, kura vecāki viņam vai viņai aizlieguši ievērot vai atcerēties nelabvēlīgus notikumus, šāda veida informācijas apguve var būt apgrūtināta un sāpīga un bez speciālista palīdzības pat neiespējama. Tomēr, tiklīdz sieviete šo informāciju apgūs, tiklīdz varēs vai nu atcerēties vai arī saglabāt atmiņā bēdīgos pagātnes pārdzīvojumus un tos pārdomāt tiktāl, lai spētu pieņemt, viņa kļūs spējīga reaģēt uz sava bērna pieķeršanās uzvedību un viņas bērns attšitīs pat vēl drošāku pieķeršanos nekā tādas sievietes bērns, kuras bērnība bijusi laimīga. Tas ir atklājums, kas iedrošina daudzus terapeitus, kas ilgu laiku ir mēģinājuši šādā veidā sniegt mātēm palīdzību.”11
Tātad – galvenais ir apzināt un ieraudzīt savu problēmu, jo ar neredzamu ienaidnieku cīnīties ir praktiski neiespējami. Tas ir tāpat kā ar bailēm – psihologi iesaka tās nosaukt vārdā, un tad tās iznīcināt – vienalga, kā. Sieviete, kam ir psiholoģiskas problēmas un viņa patiešām vēlās no tām atbrīvoties, vispirms tās ir jāatklāj, nevis jāslēpj un “jāierok” vēl dziļāk sevī. Tieši otrādi – senie un nepatīkamie pārdzīvojumi, kas traucē normālai un pilvērtīgai emocionālajai un garīgajai dzīvei, ir jāizvelk ārā saulītē, jāieskatās tiem tieši sejā un jāpiedod saviem pāridarītājiem – vecākiem, kā to praktizē psihoterapijā. Un tikai tad, kad cilvēks ir sejā iepazinis savu problēmu, viņam ir skaidrs, ar ko ir jācīnās, un ja zinām, kas ir mūsu ienaidnieks, varam piemeklēt cīņas veidu. Paralēles var vilkt arī ar medicīnu – lai ārstētu pacientu, vispirms ir jānosaka diagnoze.
Patiesībā jau viss izskatās tik vienkārši! Diemžēl nākas secināt, ka mūsu emocionālā pasaule ir sakropļota jau pašos pamatos, un rodas jautājums – kāpēc, kā vārdā? Kāpēc tikai tagad parādās šāda informācija, kāpēc tikai tagad, kad jau tik daudzas paaudzes ir augušas grūti un smagi, vecākus beidzot sāk izglītot par lietām, kas veido par dzīvi priecīgu cilvēku? Kā jau teicu sākumā – esmu patiesi priecīga, ka manās rokās nonāca šī grāmata, un zinu, ka noteikti to ieteikšu saviem draugiem kā pirmo palīdzību bērna labsajūtas veidošanā un nākotnes vārdā.

…