Kara sekas ir cieši saistītas ar 1871.gadu, kad izbeidzās Vācijas apvienošanas process. Tajā laikā Vācijas kanclers Oto fon Bismarks (Otto von Bismarck) centās palielināt Vācijas dominanci Eiropas politiskajā arēnā. Taču, veidojot savu interešu loku, katras Eiropas valsts valdošie slāņi plānoja tuvākajā laiku realizēt tos, kas galu galā pieveda pie Pirmā Pasaules kara uzsākšanās. Francija plānoja atgūt zaudētas Elzasas un Lotringijas apgabalus, kas bija iekļauti Vācijas teritorijā. Vācija savu tuvo nākotni gan saistīja ar Francijas un Lielbritānijas sakāvi un vairāku Centrāleiropas valstu apvienošanu zem Vācijas karoga. Lai izolētu Franciju no iespējas atriebties Vācijai par zaudējumu Francijas – Prūsijas karā, Bismarks centās satuvināt Krieviju un Austroungāriju. Tomēr šis plāns izgāzās vairāku domstarpību dēļ starp Krievijas impēriju un Austroungāriju (piemēram, šīs impērijas izvirzīja katra savas pretenzijas pret Balkānu valstu teritoriju). Savukārt Krievija bija pārliecināta, ka tās attīstību kavē Vācu konkurence, kā ir jāaizstāv visas slāvu tautas Eiropā no naidīgām varām, kā arī ir jāpalielina sava dominance uz kontinenta. Tāpēc Krievijai izdevīgi bija atbalstīt Franciju. Londonā pauda domu, ka Lielbritāniju aizskar tikai Vācijas ambīcijas un augošs spēka samērs…
