Izglītība kā sociālais institūts tiek uztverta kā sabiedrības sankcionēts organizāciju kopums, kurā realizējas dažādu veidu un līmeņu apmācība. Tā sniedz cilvēka dzīvei nepieciešamās zināšanas, kā arī praktiskās iemaņas. Vienlaikus ā arī tā iepazīstina cilvēku ar sabiedrībā dominējošo vērtību hierarhiju, iekļaujot viņu sociālo attiecību mikromodelī, tādejādi cenšas ietekmēt personības veidošanos atbilstoši sabiedrībā atzītajai ideoloģijai.1
Izglītības iegūšana ne vienmēr ir bijusi svarīga. Tās statuss vēsturiskajā attīstībā ir būtiski mainījies. Pirmatnējā sabiedrībā izglītības institūtu eksistēšanu ir pat grūti atpazīt, arī gan agrīnajos, gan vēlajos viduslaikos zināšanu ieguve profesionālās izglītības institūcijās aptvēra tikai pavisam nelielu sabiedrības daļu. Izglītība bija pieejama tikai augšdzimušajiem. Pirmatnējajās sabiedrībās bērnus ikdienas aktivitātēs apmācīja vecāki, tādejādi iegūstot zināšanas, kas viņiem būs nebpieciešamas kā pieaugušajiem. Ar laiku izglītība kļuva pieejamāka. Viss mainījās līdz ar industrializācijas periodu 19. gadsimtā, kad vienkārši bija nepieciešams palielināt zināšanas lielākam sabiedrības slānim. Eiropas Rietumos sekmēja analfabētisma mazināšanos un iekļāva pamatizglītības posmā arī mazturīgo vecāku bērnus. Tomēr pilnā mērā izglītība kā sociālais institūts funkcionē no 20 . gs.2
Skolām ir divas galvenās funkcijas. Manifesta funkciju un Latento (apslēpto) funkciju. Manifesta funkcija ir mācīt bērniem tādas iemaņas kā lasīšanu, rakstīšanu, aritmētiku un citas akadēmiskās prasmes. Latentā funkcija ir iemācīt sociālās prasmes un attieksmes, kā pašdisciplīnu, sadarbību ar citiem, paklausību autoritātēm un darba svarīgumu.3
…
