Idillisks zelta laikmets, milzu kontinents, nozudis jūras dzīlēs, liela impērija, ko vienā naktī iznīcināja dabas katastrofa, - sengrieķu filozofa Platona stāstījums par Atlantīdas (1.attēls) uzplaukumu un bojāeju ir urdījis cilvēku prātus Rietumos vairāk nekā divus gadu tūkstošus. Savos dialogos Tīmejs un Krītons Platons dod pirmo rakstisko vēstījumu par šīs leģendārās salas civilizāciju. Viņš apraksta Atlantīdu kā varenu jūras valsti, pasakaini bagātu, kas atrodas aiz “Hērakla stabiem” (Gibraltāra šaurumā) un valda Vidusjūrā līdz pat Ēģiptei un Toskānai.
Tas bija ar dabas resursiem bagāts apvidus: būvniecības koki, dārgakmeņi un akmeņi bija sastopami tikpat plaši kā augļu koki, dārzeņi un zālaugi. Augsti kalni pasargāja no ziemeļu vējiem, savvaļas un pieradinātie dzīvnieki, ieskaitot ziloņus, mita pļavās upju un ezeru ielokā. Desmit ķēniņi, visi cēlušies no Poseidona, valdīja šīs paradīzei līdzīgās salas desmit apgabalos pilnīgā saskaņā.…
