Klasicisma estētika

Klasicisms1- mākslas stils un literatūras virziens, kā arī tiem atbilstoša estētika no 17.gs. līdz 19.gs. sākumam; par paraugu izvirzīja antīko literatūru un mākslu (tās racionalitāti, līdzsvarotību, objektivitāti, lakonismu un formas stingrību), taču sižetiskās situācijas, tēlus un raksturus bagātināja ar jaunu idejisko saturu; izcēla varonību, augstus tikumiskos ideālus.
“Šajā laikposmā par ikviena pilsoņa domāšanas un darbības galveno principu ir jākļūst pienākumam pret valsti, uzticībai pret karali un viņa galmu. Šī pienākuma apziņa tiek pasludināta par augstāko tikumu.
Klasicisma estētikas idejas izstrādā R. de Pils, F. de Šambrē, N. Bualo u.c. Visizteiktāk tās atklājas N. Bualo (1636-1711) darbā “Dzejas māksla” (1674). Bualo orientē mākslinieku uz klasisko grieķu un romiešu mākslu kā galveno daiļrades avotu un paraugu atdarināšanai. Taču no antīkās un renesanses mākslas jāpārņem tas, saka Bualo, kas pieder laikmetam. Imitējot nedrīkst atkārtot svešas detaļas, domas un vārdus, tiem vismaz jāatrod jauns pielāgojums vai tie jāpadara oriģināli. Bualo uzskata par sliktu gaumi sava laika dzīves ainu, cilvēku attēlošanu traģēdijā, operā, baletā. Par traģēdijas galveno tematu risinātāju jākļūst antīkās vēstures, bībeles, mitoloģijas personāžam. Vienīgais izņēmums ir komēdija ka zemāks dramaturģijas darbs. Tajā var “ielais” arī cilvēku no tautas- zemnieku, sulaini, bārddzini, tirgotāju, lai labsirdīgi pazobotos par viņu izdarībām un neizkoptajām manierēm. Runājot par dzeju, Bualo uzsver, ka tajā pār fantāziju jāvalda veselajam saprātam, ko cilvēks iegūst, apgrozoties augstākajā sabiedrībā. Dzejā nedrīkst būt vietas sakāpinātām emocijām, individualizētai oriģinalitātei; tā jāsargā no parastiem vārdiem. Bualo izvirza augstas prasības formai, ar to saprotot izmeklētu, nogludinātu valodu, ritma vieglu plūdumu, tīras atskaņas”2.…