Ievads komunikācijas teorijās, otrais kopsavilkums

Secinājumi
Katrai komunikācijas shēmai ir nozīmīgs ne tikai veids, kā sūtītājs vēstījumu iekodē vai saņēmējs atkodē, bet arī konteksts (laiks, vieta), kādā norisinās konkrētā komunikācija. Ārpus šī konteksta vēstījums var zaudēt jēgu (kļūt par nesaprotamu zīmju savirknējumu) vai mainīt savu nozīmi – atšķirīgās situācijās vienu un to pašu ziņu saņēmējs var saprast dažādi (arī tad, ja sūtītājs iekodējis vienādi visos gadījumos). Sūtītājam (mediju satura veidotājam, piemēram) ir jāņem vērā saņēmēja (auditorijas) spēja interpretēt, kā arī viņa iepriekšējā pieredze, uzkrāto zināšanu kopums, kas liek katram indivīdam vēstījumu uztver atšķirīgi.
Indivīda reakcija uz vēstījumu nav atkarīga tikai no viņa reālajiem uzskatiem, tā ne vienmēr ir patiesa, jo persona, kas ietilpst masās, vienmēr savu atbildi (reakciju, viedokli) apdomā, pārliecinās, vai tas atbilst vispārēji pieņemtām normām. Šī pielīdzināšana notiek arī tad, ja cilvēks pats to neapzinās. Arī tad, ja izteiktais apgalvojums ir pretējs populārajiem uzskatiem – ja šo apgalvojumu iespējams izteikt, par to nesaņemot jebkāda veida soda sankcijas, tas atbilst kādām normām, kas šajā sabiedrībā/kultūrā ir pieņemamas.
Līdz ar masu kultūras rašanos, kultūrindustrija (tāpat kā jebkura cita industrija) ir meklējusi veidus, kā pārdot preces, kā panākt konkrēta mākslasdarba atpazīstamību, bet tajā pašā laikā ir paturējusi mākslas iezīmes (lai arī darbi tiek pārdoti, tie saglabā oriģinalitātes, radošuma iezīmes, tā ir māksla tās senākajā izpratnē). Mūsdienās kultūra ir popkultūra – ja tas patīk masām, tas ir labs (skaists, pieņemams, tā ir māksla). Ja skatās uz situāciju pasaulē, kultūra ir komercializēta, produkti tiek ražoti kā no konveijera, lai pabarotu mūžam neapmierinātos pircējus un lai iegūtu pēc iespējas vairāk naudas.
Tāpēc, manuprāt, māksla nav kultūrindustrijas redzamākie, populārākie produkti, bet gan protests pret šo popkultūras dominanti. Māksla ir „nogājusi pagrīdē”, tā protestē pret reklāmu, pret idealizāciju, tā sagāž struktūras, pēc kurām tiek būvēti masām patīkamās preces. Tāpēc tā teorētiski nav populāra. Tagad gan ir tā, ka subkultūra (ja to tā var dēvēt), kas tiek dēvēta par hipsteriem, meklē un „izvelk dienasgaismā” šos mūsdienu mākslas objektus, tā protestējot pret visu, kas ir mainstream. Diemžēl šī kustība/subkultūra ir kļuvusi ļoti populāra, tā savā ziņā saplūstot ar popkultūru un, par spīti savai ideoloģijai, ir tikpat mainstream kā kultūra, pret ko pati ir nostājusies.
…