Vācu klasiskā estētika un filosofija

Vācu klasiskā estētika (18.gs beigas – 19.gs sākums) estētikas vēsturē veido ļoti nozīmīgu posmu. Tās izcilākie pārstāvji ir Kants, Fihte, Šellings, Gēte, Hēgelis un Feierbahs.
Pirms tam estētiskā doma attīstās galvenokārt noteiktu mākslas virzienu (klasicisms, apgaismības reālisms, romantisms) ietvaros, turpretī vācu klasiskā ideālisma pārstāvji balstās uz visas iepriekšējās mākslas pieredzi, estētiku vērš par savu filozofisko sistēmu būtisku sastāvdaļu, kuras uzdevums, pēc viņu domām, ir skaistuma, daiļrades un mākslas universālo, būtisko likumsakarību filozofiska skaidrošana. Vācu klasiskās estētikas pārstāvji attīsta vācu apgaismības idejas (Kants, Šillers, Gēte paši darbojas kā apgaismotāji), vienlaikus kritizējot apgaismības vājās puses, izstrādājot jaunas idejas un metodoloģiskus principus estētikā.
Vācu klasiskās estētikas galvenais iekarojums ir dialektika, balstīta uz ideālistiskiem pamatiem. Savu augstāko pakāpi pirms marksisma periodā tā sasniedz Hēgēļa darbos. Hēgelis pirmo reizi visus dabas, vēstures un garīgo pasaule apskata kā procesu, tā saucamajā nepārtrauktā kustībā un izmaiņā.
"Tas, ka cilvēkam ir priekšstats par savu ES, bezgalīgi augstu paceļ viņu pāri visām citam uz zemes dzīvojošām būtnēm. Tādēļ cilvēks ir pārvērties par personību, kurai piemīt apziņas vienība, un kuras vienība, paliek neraugoties ne uz kādu ārējo ietekmi, personība, kura pēc sava stāvokļa un vērtības pilnīgi atšķiras no visām citām lietām un nesapratīgām dabas būtnēm, kas ir tās rīcībā".
//I. Kants1

Kants ir vācu klasiskās filozofijas un estētikas pamatlicējs. Viņa filozofijas pretrunīgums, viņa filozofisko uzskatu evolūcija lielā mērā nosaka arī viņa estētikas pretrunīgumu, kuras ietvaros viņš tomēr izskata vairākas racionālās domas. Kanta estētikas vājās puses manto pozitīvisti (Ogdens, Kasīrers, Ričards, Langers u. c), intuitīvisti un iracionālisti (Kroče, Bergsons). Turpretī viņa pozitīvo sniegumu pārņem un attīsta Šillers, Gēte, Hēgelis. Savukārt marksisms kritiski pārstrādā un saglabā gan Kanta, gan arī visas vācu klasiskās estētikas mantojuma racionālās atziņas.
Kēnigsbergas domātājs Kants, visu mūžu tikpat kā neatstādams savu dzimto pilsētu, tomēr spēj sava skatījuma lokā ietvert tā laika Vācijas būtiskākās sociālās un kultūras dzīves norises, pasaules mākslas attīstības tendences. Viņš viens no pirmajiem saredz kapitālisma naidīgumu mākslai, atsvešināšanās izpausmes un to ietekmi uz garīgo kultūru, Vācijas pusfeodālās saskaldītības, filistrības, pavalstu galmu uzpūtības, mecenātisma, šķiriskās aprobežotības smacējošo iespaidu uz mākslu. Visām šīm parādībām estētikas prizmējumā Kants dod savu skaidrojumu, savdabīgu kritisku vērtējumu. Kanta estētika atspoguļo dažādas sava laika pretrunas – feodālo un topošo buržuāzisko attiecību pretrunas starp zinātni un mākslu, starp mākslu un ražošanu, starp mākslu un morāli.…