Kopējā lauksaimniecības politika ir instrumentu un pasākumu kopums, kuru realizējot Eiropas Savienības dalībvalstis paredz sasniegt Romas līgumā definētos mērķus.
KLP tika radīta 1957. gadā, lai nodrošinātu garantētu pārtikas piegādi Eiropas Kopienai. Mūsdienās tā arī uztur un veicina lauku attīstību ar diversifikācijas palīdzību. Galvenā prioritāte ir patērētāja vajadzības, tāpēc jāražo augstas kvalitātes pārtika, vienlaikus nekaitējot videi. KLP pamatprincipi ir definēti Romas līgumā, ar kuru sešas valstis nodibināja Eiropas ekonomisko kopienu. Līgums stājās spēkā 1958. gada 1. janvārī. 1958. gada jūlijā Stresas konferencē tika pieņemti trīs galvenie KLP principi -
1. Vienots lauksaimniecības preču tirgus. Tas nozīmē brīvu lauksaimniecības produktu pārvietošanos dalībvalstu teritorijā. To panāca ar -
muitas tarifu un citu tirgošanās šķēršļu barjeru, kā arī konkurenci kropļojošu subsīdiju likvidēšanu;
vienotu cenu un kopēju konkurences likumu ieviešanu;
pārvaldes tiesību harmonizēšanu;
valūtas paritāšu stabilizēšanu;
vienotu likumu ieviešanu uz ES ārējām robežām.
2. Priekšrocības Savienības locekļiem (kopīga tirgus aizsardzība). Tas nozīmē, ka Eiropas Kopienā ražotajiem produktiem salīdzinājumā ar importētajiem vajadzētu saņemt priekšrocības. Tās attiecas uz regulēšanas mehānismiem importam un eksportam, kā arī ražotāju subsīdijām.
3. Solidaritāte finanšu jautājumos (kopīga finanšu sistēma). Tas nozīmē, ka izmaksas, kas rodas, realizējot Kopējās lauksaimniecības politiku, ir jāsedz kopīgi visām dalībvalstīm neatkarīgi no tā, kurai tās radīsies. Piemēram, franču kviešu eksporta subsīdiju dēļ radušās izmaksas nesegtu Francija vien, bet gan visas dalībvalstis.…
