Civillikums reglamentē vispērējo civiltiesisko atbildību par aizskārumu - deliktu. Pie kam sīki reglamentējot atbildību ne tikai par mantisku kaitējumu, bet arī par nemantisku kaitējumu, kas rodas no personisku tiesību aizskāruma.
Pamats civiltiesikskai atbildībai par kvazideliktu ir citas personas vai tās mantas aizskārums, kas ir noticis nevis ar nolūku, bet gan aiz neuzmanības, un kam nav tiesiska attaisnojuma. Pastāv četri personiskā kaitējuma saistību tiesību veidi: personas miesas bojājumi, sakarā ar ko rodas darba nespēja; personas miesas bojājumi: sakropļojums vai izķēmojums; noziedzīgie nodarījumi pret personisko brīvību; noziedzīgie nodarījumi pret sieviešu nevainību.
Katrs, kas ir izdarījis miesas bojājumus prettiesisikas darbības rezultātā, ir atbildīgs par to, lai tiktu radušies zaudējumi atmaksāti. Tas ir noteikts Civillikuma 2347. pantā.
Civillikumā arī ir noteikts tas, ka jāatlīdzina arī atrautā peļņa, ja rasdušais miesas bojājums ir padarījis par nespējīgu un viņš vairs nespēj darīt savu darbu vai arī kādā citā veidā pelnīt sev iztiku. Tas ir Civillikuma 2348. pantā.
Civillikuma 2351. pants nosaka: „Ja nomirējam bijis pienākums kādu uzturēt, tad šis pienākums pāriet uz to, kas vainīgs viņa nāvē. Tādas atlīdzības apmēru noteic pēc tiesas ieskata, pie kam jāņem vērā mirušā vecums, viņa spēja, nāves laikā, iegūt sev uzturu un, beidzot, tās personas vajadzība, kam noteicama atlīdzība.…
