Lai gan romāna forma ir tradicionāla, tā pasaules uzskats ir konsekventi moderns - cilvēka dzīvei nav citas nozīmes kā tā, ko viņš pats tai spēj dot, un cilvēks nav nekas cits kā savu rīcību summa, par kuru ir sev atbildīgs.
Romānā G. Zariņš mums parāda cilvēkus, kas ir par vājiem savu dzīvi veidot, kas jūtas pakļauti sabiedrības morāliem likumiem un tomēr mēģina pret tiem sacelties, kas ir sašķelti savas esības kodolā un šo šķēlumu nekādi nevar sadziedēt, kas ir bez skaidras jēgas par sevi un tāpēc padoti visām jūtu un pārdzīvojumu vētrām.
Ne velti pašās beigās Izolde mierinājumu meklē pie jūras, jūra ir viņas dzīve, ieskaitot paisumus un bēgumus – laimi un ciešanas. Galu galā, vēlēdamās celt jaunu „bāku”, jaunu dzīvi, taču nespēdama tikt pāri pārdzīvotajam, viņa metās jūras skavās, respektīvi – izdara pašnāvību. Viss ir beidzies, lasītājam atstājot iespēju pašam izlemt, kas notika ar Andri, vai viņu apsūdzēja un piesprieda cietumsodu, vai viņš nonāca klīnikā ārstēties, taču galvenais, kas ir pateikts – Izolde metās jūrā. Pēdējie vārdi romānā ir šādi:
„Jūra bija mierīga – tā pat neelpoja…”
…
