-
Opera "Madama Butterfly"
Operas fināls, kā jau minēju, bija traģisks, jo jaunā meitene Čo-Čo-Sana sevi nodūra nelaimīgās mīlestības dēļ, viņas mīļotais ieradās pie viņas ar citu sievieti. Par spīti traģiskumam, meitene ar savu patīkami daiļskanīgo balss tembru, dziedāja tik emocionāli un dziļi, ka likās pa visu zāli viļņveidīgi iet balss vibrācijas. Lai kārtīgi emocionāli izbaudītu operu līdz pat beigām, man traucēja blakus sēdošie jaunekļi, kuriem laikam opera nespēja ieinteresēt, tādējādi darot citas blakus lietas un čaukstinot papīrus, taču es centos to ignorēt un ieslīgt operas libretā līdz pat beigām un izbaudīt talantīgo dziedātāju balsis. Es domāju, ka noteikti vēl kādreiz savā dzīvē apmeklēšu tieši šo operas izrādi, jo tā mani ieinteresēja un deva garīgu piepildījumu un iedvesmu nepadoties un nekad neapstāties. Ir nedaudz savādi teikt, ka iedvesmojos no operas izrādes, jo agrāk šķita, ka šis mūzikas lauciņš mani absolūti nepiesaista, taču laikam no sākuma ir jāatrod īstā izrāde, kas iekrīt sirsniņā un interesē tik ļoti, ka vēro to atvērtu muti un smaidu uz lūpām. …
Operu „Madama Butterfly” ir sarakstījis izcilais un visiem pasaulē zināmais itāļu komponists Džakomo Pučīni, kurš visvairāk ieguldījis tieši operās, līdz ar to ar viņa vārdu saistās vismaz četras, uzreiz galvā ienākošas operas. Pirms šīs operas, viņš bija sarakstījis vēl nelielu skaitu operu, tādēļ, manuprāt, savā ziņā viņš iespaidojās no iepriekšējo operu veiksmēm un neveiksmēm, lai katra nākamā būtu labāka. Īsi un kodolīgi sakot, operas sižets bija par kādas piecpadsmit gadīgas japāņu meitenes Čo-čo-sanas un amerikāņu virsnieka Pinkertona neiespējamo mīlestību ar diemžēl traģiskām beigām un es pat teiktu, ka veids kā tika parādīts operas fināls – bija vislielākā kulminācija visā operas laikā. Visi notikumi saistāmi ar Japānu 19.gadsimta beigās. Operas sākums bija nosvērts un atturīgs, šķiet, mēs, klausītāji, tikām iepazīstināti ar galvenajiem personāžiem un to solo dziedājumiem, un iespējams, ka pusē no pirmā cēliena tikai sākās notikumi, tas bija labs veids kā iesākt operu – nesākt ar visu uzreiz, tā teikt neuztaisīt sarežģītu putru, kad īsti nav ne jausmas uz ko koncentrēties. Pavisam tik vienkāršs bija sākums – lēnām mūs pieradināja pie katras no nākošās darbības.
