19. un 20. gs. mijā notiek principiālas izmaiņas mākslas mērķos un pašizteikšanās veidā. Šie procesi skar arī Francijas skatuves mākslu. Līdz pat 19. gs 90. gadiem teātris te ir sevī noslēdzies , klasicistiski orientēts mākslas templis, kur Dieva un augstākā priestera vietā iecelts Dramaturgs. Šādu teātra ievirzi veidojuši 17. gs izcilie franču dramaturgi Rasins un Moljērs ,kuri ne tikai raksta lugas, bet arī nodarbojas ar aktieru skološanu. Izrāde ir literārā teksta vizualizācija. Būtiskas izmaiņas neienes arī romantisms.
20.gs akcentu no lugas un aktieru individuālās darbības pārnes uz izrādes kopēja , saskaņota tēla radīšanu. Šī jaunā domāšana nosaka teātra attīstību un provocē to veidoties par visu mākslu sintezējošu parādību.
Atšķirībā no iepriekšējiem periodiem 20.gs nevar runāt par kādas vienas monolītas estētiskās sistēmas dominanti. Gadsimta sākumā Eiropā un jo īpaši Francijā rodas un attīstās daudz mākslas virzienu , kuri pieder modernismam.
Tik straujas izmaiņas mākslas dzīvē noteikusi zinātnes un domāšanas attīstība 19.gs. Kārļa Marksa politiskās ekonomikas studijas un šokējošais Čārlza Darvina atklājums par cilvēka bioloģisko attīstību pārsniedz šauras pētniecības robežas, ietekmē cilvēku domāšanu.…
