„Tās ir tikai piezīmes uz grāmatas malām,” rakstījis pats Kārlis Skalbe, bet ietvēris tajās nacionālu domāšanu, cieņu pret varoņiem, kas atdevuši dzīvības kopēja mērķa labā, un klusu vēlēšanos, kas ar savu noteiktību iedvesmoja un stiprināja, pamodināja aizmigušo pašlepnumu.
Latvijas valsts – vārdu savienojums, ko ar trīcošu sirdi izrunāja 1918. gadā, tagad kļuvis tik pašsaprotams un ievērības necienīgs. Cilvēks sāk nerūpēties par lietām, kuras tik viegli iegūtas un it kā bez piepūles paturētas. Tā lielā dzimtenes mīlestība, sevis ziedošana, domu un darbu gaišums, ko varēja just latviešos, sāk izplēnēt un izbalot mūsdienu spožajā saulē. Savas tautas identitāte vairs nav tik būtiska, bet iekļauta kopējā katlā ar vienu, visiem piemērotu vāciņu, kas īsti neder nevienam. Latvija: „kura dzirdējusi savu sirdi pukstam un sāk pati sevi apzināties,” nevar apstādināt savu asinsriti, tai tikai ir vajadzīgi impulsi, kas nāktu no paša tautas kodola un jušanas, jo: „tauta ir valsts”.…
