Pasauli aizvien pilnīgāk aptver tehnoloģijas, zinātniskie atklājumi, vispārēja neierobežota indivīda izpausme, domas un vārda brīvība. Cilvēka pozīcija klejo no vienas galējības otrā. Te, cilvēks ir neizmērojamo, nemitīgo pienākumu pildītājs, tādējādi paverot jaunus jautājumus deontoloģijas risinājumam, te grimst izlaidībā, kārēs un absolūtā brīvībā. Ikdienas izpausmes raksturojamas ar mainīgu samēru starp „cilvēku darbīgo”, bēdu, problēmu nospiesto indivīdu un „cilvēku laimes lutekli”, kā dabas brīnuma iemiesojumu. Cilvēks ir pielāgojies apstākļiem, kļūstot par sava veida hameleonu. Blēzs Paskāls cilvēku saredzēja kā domājošu niedri, kas uzskatāmi ataino 21. gadsimta indivīdu, kas, būdams homo sapiens īpaši attīstīta forma tomēr ir vēja liecams, notikumu iespaidojams. „Tehnika atbrīvo cilvēku, radot viņam komfortablus dzīves apstākļus un vienlaikus veidojot elastīgu, plastisku, bezgalīgi pārtapt spējīgu personību. Šāda personība ir efektīva, taču – tā ir pseidopersonība.”
Kā cauri laikiem esoša problemātika parādās indivīda attiecības ar sabiedrību. …
