Secinājumi
G. Janovskim ir raksturīga koncentrēta izteiksme, poētisks cilvēku un vides tēlojums, kas parādās arī romānā “Sōla”. Daiļdarbā ir smeldzīgi skaudrs dzimtenes tēmas risinājums.
G. Janovskis vidi un raksturus glezno kā ar otu, tikai izmantojot vārdus. Valodas mākslinieciskā spēja un trāpīgums padara šo daiļdarbu vēl vairāk detalizētu, jo rakstnieks ļoti uzmanīgi izmanto vārdus, lai attēlotu raksturus, kā arī galvenās daiļdarba problēmas. Viens vārds var izteikt vēsturiskā notikuma pārdzīvojumu, piemēram, iebraucēju Juhanu arī nosauc par latvieti (kaut viņš ir igaunis), pārejie Juhanu sauc par Džonu – ar vārdu mēs identificējamies, tāpēc, ja cilvēki sajauc mūsu tautu, nesauc īstajos vārdos, zūd identitāte, arī piederība, jo attālināmies no tā, kas esam.
Artura un Juhana raksturos spilgti atklājas smeldze, vientulība un vēlēšanās atgriezties mājās. Rakstnieks uzskatāmi parāda trimdinieku sāpi, kas ir daudz lielāka par “gribu atgriezties mājās”, jo cilvēks izjūt visu emociju spektru, bet beigu beigās tāpat jūtas apjucis un vientuļš, nespēj atrast līdzsvaru, jo šī jaunā pasaulē, kurā ir jāiedzīvojas, krasi atšķiras no redzētā, ierastā, un tajā trūkst sirdssiltuma.
Mūsdienu lasītājam šis daiļdarbs palīdz izprast 20. gadsimta sarežģītos vēsturiskos notikumus un var sekot līdzi raksturu pārdzīvojumiem un attīstības līknēm, mēģināt izprast darbību cēloņus
…
