Dažreiz gribas visus skaistos brīžus iemūžināt skaistos kadros, lai pēc tam atkārtotu šo mirkli ciet acīm savā atmiņā, bet tad es neredzētu, kas notiek kāmēr tās ir ciet. Un nostalģija ar laiku liek plakstiņiem sūrstēt. Ir jādzīvo uz priekšu un jānokļūst līdz mirkļiem, kad ir tik skaisti, tik brīnumaini burvīgi, ka sirsniņa iesāpās. Jā, skaistums mēdz arī sāpēt... Taču tādos brīžos tu sajūties dzīvs. Un cilvēkam vajag justies dzīvam, lai šī dzīve viņu padarītu laimīgu. Šādā pasaulē grūti nesāpēt. …
