-
Spieķa kaula diafizāri lūzumi
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Ievads | 3 | |
| 1. | Biežāk sastopamie lūzumu veidi | 4 |
| 2. | Klīniskā izmeklēšana | 4 |
| 2.1. | Klīniskās atradnes | 5 |
| 2.2. | Traumas agrīnās komplikācijas | 6 |
| 3. | Ārstēšana | 6 |
| 3.1. | Repozīcija | 8 |
| 3.2. | Operatīva ārstēšana | 9 |
| 4. | Komlikācijas | 10 |
| Izmantotā literatūra | 11 |
3.1. Repozīcija
Repozīciju izdara vispārējā anastēzijā. Slimnieks atrodas guļus stāvoklī, roka abducēta, zem elkoņa locītavas smilšu maisiņš.
1. Ārsta palīgs fiksē slimnieka plecu virs elkoņa locītavas.
2. Ārsts izmanto slimnieka roku elkoņa locītavā un, nemainot apakšdelma stāvokli, satver slimnieka plaukstu kā sasveicinoties, un izdara distālā kaula fragmentu supināciju.
3. Arsts saliec slimnieka apakšdelmu līdz taisnam leņķim un nodod tā plaukstu fiksācijai tādā stāvoklī otram asistentam.
4. Ārsts reponē spieķa kaul distālo fragmentu, uzspiežot uz tā lūzuma rajonā no mugurpuses uz priekšpusi un ārmalas ulnārā virzienā.
5. Plaukstu novieto dorsālās fleksijas stāvoklī un nelielā radiālā deviācijā.
6. Ļeņķveida dislokācijas novēršanai, ja distālais kaula fragmnets dislocēts ulnārā virzienā, plaukstu novieto palmārās fleksijas stāvoklī un ulnārās deviācijas virzienā.
7. Izdara kontroles rentgenogrammu un uzliek divas ģipša longetes no augšdelma augšējās trešdaļas līdz pirkstu pamatnēm. Ģipša pārsējs jānēsā ne mazāk kā četras nedēļas. Funkcionālu ārstēšanu uzsāk otrajā dienā pēc traumas (Lācis, 2007).
…
Pēc Nacionālās veselības dienesta datiem, Latvijā 2010. gadā kopumā bija konstatēti 7589 lūzumi (www.spkc.gov.lv). Bērniem, kā arī pieaugušajiem ir bieži sastopami apakšdelma kaulu lūzumi. (Pētersone, 2005). Diafizārus spieķa kaula lūzumus sastop 19% gadījumu no visiem apakšdelma kaulu lūzumiem. Tie nav atkarīgi no cietušā dzimuma vai vecuma. Spieķa kaula izolēts diafizārs lūzums var rasties tiešas traumas vai netiešas traumas rezultātā. Tiešas traumas rezultātā tas rodas, ja uz spieķa kaula dizfīzi iedarbojas tiešs traumējošs spēks (tas var būt sitiens pa apakšdelma radiālo pusi vai kritiens, atsitoties ar apakšdelma radiālo pusi pret cietu priekšmetu). Rezultātā visbiežāk rodas šķērslūzums vai šķembains lūzums.
