Bērna izcelšanās noteikšana ir noteikta civillikuma pirmajā daļā – ģimenes tiesībās. Šajā daļā ir noteikti visi gadījumi, kādi varētu būt dzīvē saistībā ar bērna izcelsmes noteikšanu, kādas ir iespējas to noskaidrot un kas to var noskaidrot. Sīkāk neapskatot katru no civillikuma pantiem, kas regulē bērna izcelšanās noteikšanu, bet komentējot katru svarīgāko panta daļu, varu secināt:
Par māti tiek uzskatīta persona, kas bērnu ir dzemdējusi1, liekas, ka tā ir pašsaprotama lieta, jo par māti nekādā veidā savādāk nevar kļūt. Jāatzīmē, ka no juridiskās puses skatoties, par māti var dēvēt tikai noteiktas personas, nekā tas ir sadzīvē, jo ir zināms, ka par mātēm arī sauc adoptētājus un aizbildņus, vai arī kādas citas personas, kuras juridiski tiek dēvētas savādāk.
Ar tēva noteikšanu parasti ir vislielākās problēmas, jo, pirmkārt, tēvs var arī neatzīt savu bērnu, vai arī tēvs var arī nezināt par bērna eksistenci vai ir arī pastāv citi notikumi, kā rezultātā tik daudz tiek runātas par tiesībām, kā noteikt tēvu. Šī paša panta 2.daļā tiek runāts par tēva visvienkāršāko noteikšanas veidu, proti – ja bērns ir dzimis laulībā, tad tiek uzskatīts, ka bērna tēvs ir mātes vīrs, kā arī par tēvu uzskata vīrieti, kas ir bijis laulībā ar bērna māti, ja bērns ir dzimis ne vēlāk kā 306. dienā no laulības šķiršanas, vīra nāves vai tamlīdzīgām lietām.…
