Gaisa mitrumu raksturo dažādi jēdzieni, no tiem visvairāk izmantotais ir relatīvā gaisa mitruma jēdziens. Relatīvais gaisa mitrums rāda gaisa mitruma pakāpi (Zirnītis, 1968) jeb kāda daļa ūdens tvaiku procentos ir gaisā no maksimāli iespējamās pie noteiktas temperatūras (Aguado, 2007). To aprēķina izsakot gaisā esošo ūdens tvaiku daudzumu (e) attiecību pret ūdens tvaiku piesātinājumu jeb maksimālo iespējamo ūdens tvaiku daudzumu gaisā (E) – šis lielums ir atkarīgs no gaisa temperatūras un, tai paaugstinoties, strauji palielinās (Zirnītis, 1968).
Tomēr, relatīvo gaisa mitrumu nenosaka tikai ūdens tvaiku daudzums gaisā, tas ir arī ļoti būtiski atkarīgs no gaisa temperatūras izmaiņām. Jo augstāka temperatūra, jo lielākam daudzumam ūdens tvaiku iespējams eksistēt gaisā – līdz ar to gaisā esošo ūdens tvaiku proporcija pret maksimāli iespējamo ūdens tvaiku daudzumu samazinās un gaisa spiediens krītas. Tādēļ arī relatīvais gaisa mitrums dienas laikā var mainīties neatkarīgi no ūdens tvaiku daudzuma gaisā. (Aguado, 2007).
Gaisa mitruma raksturošanai lieto arī mitruma deficīta jēdzienu (d) – tas parāda, cik daudz mitruma attiecīgajā brīdī trūkst līdz piesātinātam stāvoklim, to aprēķina kā starpību starp ūdens tvaiku piesātinājumu un tā brīža ūdens tvaiku daudzumu gaisā.
Mazāk gaisa mitruma raksturošanai tiek pielietots absolūtais mitrums jeb ūdens tvaiku blīvums (ūdens tvaiku daudzums noteiktā tilpuma vienībā, g/m3), kā arī īpatnējais mitrums – ūdens tvaiku daudzums kopējā gaisa masā, izsaka kā g/kg vai kg/kg (Briede, 2006).…
