Senās tautas uz pretinieku skatījās, kā uz pilnīgi beztiesīgu radījumu, attiecībā uz kuru bija pieļaujamas jebkādas darbības. Pat bērni, sievietes un vecie cilvēki nebija aizsargāti no cietsirdības, viņiem draudēja vai nu verdzība, vai arī nāve. Viduslaikos neeksistēja nekādas juridiskas normas, kuras aizsargātu mierīgo iedzīvotāju tiesības.
Tikai 19.gs. vidū starptautiskajās tiesībās iesakņojās mierīgo iedzīvotāju neaizskaramības princips. Lielā mērā šis lēciens starptautisko tiesību attīstībā notika Lielās Franču revolūcijas ietekmē. Lielais franču domātājs Žana Žaks Ruso savā darbā “Sabiedrības līgums” uzsver, ka karš nav cilvēka attiecības ar cilvēku, bet gan valsts attiecības ar valsti, kurās privātpersonas ir ienaidnieki tikai gadījuma pēc, ne kā personas, pat ne kā pilsoņi, bet tikai kā karavīri.
Liela nozīme mierīgos iedzīvotājus aizsargājošo starptautisko juridisko normu attīstība un kodifikācijā bija Krievijai. Mierīgo iedzīvotāju tiesību jautājumi tika risināti Pēterburgas konferencē 1874.gadā, Briseles konferencē 1874.gadā, Hāgas konferencēs 1899.gadā un īpaši 1907.gadā, kurā tika pieņemta IV Hāgas konvencija par sauszemes kara likumiem un noteikumiem. Vairāk neka 40 gadus šī konvencija bija vienīgais starptautisko tiesību avots, kurš noteica mierīgo iedzīvotāju aizsardzību karadarbības laikā, noteica kara okupācijas tiesisko režīmu. …
