Jāņa Akuratera stāsts „Degoša sala” ir rakstīts kā atmiņu tēlojums. Stāsta galvenais varonis ir Smailis Zimza , kurš pēc vairākiem gadiem ir atgriezies savā dzimtajā vietā un atceras visus notikumus, kas ar viņu šajā vietā ir notikuši un pats galvenais – savu mīlestību Rūtiņu.
Jāņu nakts darbā ir nozīmīga nodaļa, kurā Smailis ar Rūtiņu ir kopā, viņiem ir visas iespējas būt pavisam tuviem, bet puisis nav gatavs kam vairāk par vienkāršu draudzību.
Smailis lasa savā senajā grāmatā par notikumiem šajā Jāņu naktī. „Nē, viņš nesapņoja – tā bija senā Jāņu nakts...Vai viņš nebija līdzi uz tās salas?”1 Šajā vietā aizsākas Smaiļa atmiņas par Jāņu nakti. Autors šajā Jāņu vakara epizodē ir izmantojis daudz simbolus un kā viens no tiem ir ozola zars, kas simbolizē vīrišķību un spēku. „Un viņi iet. Viņš šūpojas savos sapņos. Ozola zars ir rokā.”2 Ar šo ozola zaru netieši ir parādīts, ka Smailis ir vīrietis. Smailis ir aplūkojis visus līgotājus, bet Rūtiņa nav, bet tad klusi smiekli viņu atmodina un Rūtiņa stāv viņam priekšā. „Vaiņags viņai ir uz galvas no baltiem ziediem un skaistas, jaunas drēbes.”3 Baltie ziedi Rūtiņas vainagā simbolizē nevainību un šķīstību. Rūtiņa it kā ķircina Smaili pienākdama klāt, bet pēc tam aizgriežoties un skrienot prom smiedamās, bet Smailis ir priecīgs, ka Rūtiņa ir tepat klāt, viņa redzeslokā un tuvumā „Ugunis deg tik gaiši; sirds ir prieka pilna – Rūtiņa ir te...”4 Viņi staigā, vērodami apkārtni. Bet tad Rūtiņa paņem Smaiļa roku un skrien no kalniņa lejā. „Lejā viņi ir piekusuši, un Rūtiņas vaiņags krīt no matiem. Viņš ņem to un ar saviem pirkstiem liek atpakaļ [...]…
