Johans Volfgangs Gēte

Faustā Gēte attēlo cilvēciskās īpašības un cilvēciskās problēmas. Faustā tēlota cīņa starp dzīvību un nāvi, apliecinājumu un noliegumu. Cilvēkā iemājo trīs kaislības:
1. Mīlestība ( Fausts un Margrieta)
2. Daiļums ( Fausts un Helēna)
3. Vara ( Fausts un imperators, kurš piešķir Faustam valdīšanu lielos apgabalos.
Mīlestības kaislību Gēte uzskata par visdziļāko no visām kaislībām. Otrā vietā – daiļumu. Daiļuma dēļ Fausts dodas uz elli, arī varas kaislība pārņem Faustu. Izdzīvojis visas trīs kaislības, viņš savas dzīves beigas izcīna vislielāko cīņu. Viņš uzskata ka maģija ir nederīga un kaitīga. Lai piepildītu savu cilvēcisko dzīvi glābiņš nav jāmeklē pārdabīgās varās, bet gan īstenībā. Viņš saprot, ka cilvēka likteņa noteicējs ir nevis Mefistofelis, bet gan cilvēka saprāts un griba. Cilvēks ir vairāk vērts nekā pārcilvēks. Mefistofeļa kāri postīt Fausts nolād. Viņš nāca pasaulē nevis lai laupītu, bet lai ar savu darbu veidotu pasauli. Fausts bija tikai vēlējies un darbojies, skrējis un neapstājies. Ko Fausts redzīgs būdams neredzēja, to viņš ierauga akls būdams: viņš sevī ierauga iekšķīgo gaismu, kas apgaismo viņam pareizo dzīves ceļu. Savas alkas jārealizē sūrā darbā, jo darba veikums ir visjaukākais cilvēka atalgojums. Fausts sevī pārvar mērības garu, kas sākumā lika viņam pieņemt Mefistofeļa piedāvājumu un nolādēt savu dzīvi. Faustā cilvēks uzvar pārcilvēku, īstenības saprāts – romantisko neprātu. Fausta izglābšanās nozīmē uzvaru pār savām kaislībām, saviem maldiem, un palikšanu uzticīgam sev. Fausts nekad nepazaudē sevi, vienalga kāds netikums būtu. Pēc daudziem maldiem, Fausts atklāj cilvēciskās aktivitātes likumu.
Gētes Fausts nav viena likteņa tēlojums – viņā ir jauna morāle un viņš ir cilvēciskās īstenības tulks. Fausts ir Gētes dziļākā atdzīšanās, ar vārdu tēlainību viņš raudzījās iztulkot savas cilvēciskās būtības mistēriju un, to darot, viņš ir interpretējis dzīves lielo mistēriju.
…