Referātā tiks apskatīta Latvijas tiesību sistēma, tās uzbūve un raksturojums.
Darba mērķis - Latvijas tiesību sistēmu tiesību avotu raksturojums un analīze; paplašināt zināšanas par tiesību avotiem un tiesību sistēmām.
Darba metodes - juridiskā literatūrā sastopamo zinātnisko atziņu apkopošana, analīze, salīdzināšana un sistematizācija.
Darba sākumā tiks apskatīta, kā Latvijā tika veidota tiesu sistēma no pašiem pirmsākumiem, kad tik tiko bija nodibināta valsts. Kopš 1918. gada novembra soli pa solītim tika dibināta gan jauna valsts, gan jauna tiesību sistēma. Tai laikā pat nebija vēlēta parlamenta.
Referāta vidusdaļā tiks skatīta pašreizējās tiesību sistēmas uzbūve Latvijā. Otrās nodaļas sākumā apskatīta tiesību zinātne – ko tā pēta un ko tā spēj dot tiesību sistēmā. Vēl tiek apskatīts ar ko atšķiras privātās tiesības no publiskajām, un kā atšķirt vienu no otras. Kā arī nedaudz skatīts dalījums subjektīvajās in objektīvajās tiesībās.
Trēšā nodaļa tiek veltīta īsam Latvijas tiesu sistēmas aprakstam. Tā kā mūsu valstī ir Rajonu (pilsētas) tiesas, Apgabaltiesas, Augstākā tiesa un Satversmes tiesa, tad tiks sīkāk apskatīts, kādas lietas izskata katrā no minētajām tiesām.
Latvijas Republika tika proklamēta 1918.gada 18.novembrī. Pirmais likumdevējs bija Tautas padome, ko 1918.gada 17.novembrī 40 locekļu sastāvā izveidoja astoņas latviešu demokrātiskās politiskās partijas vienošanās rezultātā. Politisko apstākļu dēļ vēlēšanas šajā laikā nebija iespējamas.
Tautas padomē mandāti nebija saistīti ar konkrētām personām. Katrai partijai padomē bija noteikts skaits vietu, ko ieņēma pilnvarotas partijas personas, kuras diezgan bieži mainījās. Tautas padomē bija 183 vietas, bet precīzs kopējais locekļu skaits nav zināms.
Notika 57 Tautas padomes kopsēdes. Tautas padomē darbojās 22 pastāvīgās komisijas,kuras izstrādāja politisko platformu, ko var uzskatīt par Latvijas Republikas pirmo pagaidu konstitūciju (Satversmi), kā arī pieņēma vairākus nozīmīgus likumus — par pagastu pašvaldībām un to vēlēšanām, par naudas sistēmu, izglītības iestādēm, arī Satversmes sapulces vēlēšanu likumu.…
Tiesību zinātnei un juristiem ir jāizstrādā sistemātiskus un taisnīgus risinājumu priekšlikumus. Šie priekšlikumi ir ieteikumi attiecīgajām normu izdošanas instancēm. Tiesību zinātnes mācības sniedz arī skaidrojumus par tiesību normām, to izcelsmi. Piemērošanu, tādēļ tās ir tiesību avots, tāpēc tām ir liela nozīme tiesību radīšanas procesā. Tiesību zinātnes atziņām nav normatīvi saistoša spēka, bet liela nozīme gan. Tiesību izpratnes veidošanā un tiesību piemērošanā tiesību zinātnei ir pieaugoša loma. Tiesību zinātnei nav nekādu pilnvaru un iespēju radīt tiesību normas. Tiesību zinātnes veiktai normu jaunradei iztrūkst konstitucionāli tiesiskais pamats , politiska atbildība un nepastāv kontrole pār tiesību zinātnes izdotajiem noteikumu projektiem. Tomēr tiesību zinātne izstrādā tiesību jēdzienus un vārdnīcas, kuras lieto likumdevēji un likuma piemērotāji. Tā nosaka metodes, ar kurām tiek izzinātas tiesības un piemēroti likumi. Tiesību zinātņu atziņas kalpo par orientēšanās līdzekli tiesībās.²
