18.gs. Francijā bija ļoti liela neapmierinātība ar reliģisko neiecietību no varas puses, iedzīvotāji vēlejās paši brīvi izlemt, kurai reliģiskajai kopienai piederēt, tāpēc, revolucionāru ideju ietekmēta zemāko šķiru tauta pārstāja klausīt garīdzniekiem, tādējādi vēl vairāk palielinot atšķirību starp šīm divām Francijas iedzīvotāju kārtām.
Vēsturnieku starpā izskan viedoklis arī par Burbonu dinastijas atzara ietekmi revolūcijas gaitā. Tā kā revolūcijas laikā visi valdnieki bija Burbonu dzimta, iedzīvotājiem bija nopietns iemesls veidot apvērsumus pret Burbonu tirāniju un revolūcija bija tikai laika jautājums.
Šo visu faktoru ietekmēts, iedzīvotāju neapmierinātības līmenis pieauga un 1789. gada 14. jūlijā tauta devās uzbrukumā valsts cietumam Bastīlijai, izrādot savu attieksmi pret valstī pastāvošo iekārtu, pēc šī uzbrukuma Bastīlija krita un trešais tautas slānis kļuva daudz brīvāks un neatkarīgāks no valsts izpildvaras un tirānijas.
1790. gada pavasarī Franču revolūcijai pieņemoties spēkā, Parīzē Nacionālās sapulces frakcija un to domubiedri nodibināja jakobīņu apvienību, kura vēlāk pārauga par radikālu politisko partiju, un kurai bija ļoti liela ietekme uz Franču revolūcijas gaitu. Pēc jakobīņu varas nostiprināšanās notika valsts varas apvērsums 1794.g. 27.jūnijā ar mērķi gāzt jakobīņu diktatūru ar Maksimiljēnu Robespjēru priekšgalā.
Ar jakobīņu palīdzību tika panākta tautas vienlīdzība un tās iesaistība valsts turpmākajā strukturālajā izveidē un politiskajās norisēs.
…
