Ievadvārdā teikts, ka autors šo darbu radījis iedvesmojot un ļaujoties fantāzijai pēc tam, kad pēc Parīzes Dievmātes katedrāles apmeklējuma (~1830) uz sienas izlasījis ar viduslaiku cilvēka roku iegrebto vārdu ANAгKH jeb (grieķ.- liktenis).
PIRMĀ GRĀMATA. Lielā zāle. Stāsta par 1482.g. 6.janv. notikumiem, kad Parīzē solās ierasties Flandrijas Margarita, lai salaulātos ar troņmantinieku. Pilsētā notiek plaši svētki. Grēves laukumā vajadzēja notiek uguņošanai, pie Brakas kapelas – svinīgai maija kociņa dēstīšanai, Tiesas pilī – mistērijas izrādei. Saprotams, uz Tiesas pili plūda ļautiņu straumes, jo pat veikalnieki slēdza savas durvis ciet. Bez tam, uz mistēriju solījās ierasties arī slāvu viesi, kuri vienkāršajai tautai šķita ļoti interesanti, bet bija augstākā slāņa ne īpaši gaidīti sava prastuma dēļ. Tiesas pils, kāpnes un pagalms bija stāvgrūdām pilns. Nodimdot divpadsmitiem, cilvēki ar nepacietību gaida augstos viesos uz paaugstinājuma, bet tie neierodas. …
