.Fridrihs Nīče (1844 – 1900)
Dzimis 1844. gada 15. oktobrī mācītāju ģimenē. Agri zaudēja tēvu (1849), bet ne materiālo labklājību, kas ļāva viņam no 1864. gada līdz 1868. gadam studēt klasisko filoloģiju Bonnā un Leipcigā. Viņa spējas tika agri novērtētas ar profesora vietu Bāzeles Universitātē Šveicē (1869). Studijas viņam uz laiku pārtrauca dienests armijā, kas beidzās pēc smagas traumas: Nīče un zirgs nesapratās. Tā sākās Nīčes slimošana, kas drīz vien kļuva par viņa dzīves satvaru (to izsmeļoši atklāj pats Nīče savā radošajā autobiogrāfijā „Ecce homo”). Viņš arī īslaicīgi piedalījās karā starp Prūsiju un Franciju.
Viņa domas uzspridzina visu iepriekšējo laikmetu kultūru, vērtības priekšstatus. Nekas nepaliek savā vietā. Viņam mēdz pārmest to, ka viņa filozofija ir nesistemātiska, pretrunu pilna. Viņa domas grūti apkopot vienā veselumā, jo viņš neveido stingi noslēgtu, jēdzieniski definētu filozofiju. Viņa domas „plosās”, tekstus pārpilda salīdzinājumi metaforas, tēli. Nav nekas neparasts, ka vienā lappusē Nīče apgalvo vienu, bet nākamajā – pavisam, kaut ko citu. Nīčes filozofija nav atraujama no viņa domāšanas stila. Viens no galvenajiem jēdzieniem viņa mācībā ir dzīve.
…
