Neraugoties uz dažiem pretstatiem, funkcionālismam un strukturālismam ir arī dažas svarīgas līdzības. Tiem abiem ir tendence uz naturālistisku viedokli un tieksme uz objektīvismu. Funkcionālisms vienmēr ir tiecies uz bioloģijas pusi, jo tā ir kā paraugs, pēc kura veidot sociālo sistēmu struktūras un funkcionēšanas koncepcijas, kā arī analizēt evolūcijas procesus, izmantojot adaptācijas mehānismus. Strukturālisms pret evolucionismu ir noskaņots visai naidīgi un tam nav nekā kopīga ar bioloģiju. Gan strukturālisms, gan funkcionālisms stingri uzsver sociālā veseluma pārākumu pār tā individuālajām sastāvdaļām.
Hermeneitiskās tradīcijas pārstāvji uzskata, ka sociālās zinātnes un dabas zinātnes ir radikāli atšķirīgas. Hermeneitikā subjektivitāte ir pamatnosacījums kultūras un vēstures pieredzei un tādā veidā arī kalpo par pamatu sociālajām un humanitārajām zinātnēm. Tajās mācībās, kas tiecas uz naturālismu, pret subjektivitāti izturas kā pret kaut ko noslēpumainu, savukārt hermeneitikai tumsā tīta un nesasniedzama šķiet dabas pasaule. Interpretatīvajās sociālajās teorijās darbībai un jēgai ir prioritāte cilvēku uzvedības skaidrojumā. Struktūras jēdzieni tajās netiek uzsvērti un netiek runāts par ierobežojumiem. Turpretī funkcionālisms un strukturālismam struktūra ir prioritāra attiecībā pret darbību un tiek stingri akcentētas arī struktūrai piemītošās īpašības.…
