Laima-jauna, glīta, gudra meitene dzīvo ar savu ģimeni trūcīgos apstākļos. Lielākā viņas vēlēšanās iegūt labu izglītību, bet materiālais stāvoklis ģimenē nedod iespēju realizēt savu sapni. Laima saka: “Es jūtu, ka trūkums un raizes it kā kāda ledaina, nāvīgi auksta roka mani žņaugtu arvien ciešāk. Jūs, bagātie, jūs laipnie, jūs dzīves pirmdzimtie, jums ir viss ko vēlaties, jūs varat apmierināt katru iegribu, bet es esmu kā stādiņš, kuru nospiež briesmīgs akmens slogs”.
Laima ir spiesta iet strādāt par guvernanti pie bagātnieka Langarta. Laima kļūst par Langarta mīļāko. Ļoti pārdzīvojot savu dzīvi, viņa vēlas pēc iespējas ātrāk pamest šo vietu. Langarta meita Marta pazemo Laimu, uzsverot, ka viņa ir meitene bez tikuma, bezgode. Laima saka: “No savas tumsības un dubļiem es izstiepju rokas pēc tevis, tu mūžīgā, spožā un nebeidzamā gaisma. Un vai man nav tādas pašas tiesības pēc viņas sniegties?”.…
