Sākotnējā Eiropas Parlamenta forma bija Asambleja, kur tika deleģēti, ko veica nacionālā valdība, bez tiešu vēlēšanu palīdzības, pārstāvji no katras dalībvalsts. Pirmās Eiropas Parlamenta vēlēšanas norisinājās 1979.gada jūnijā, kad tās notika visās ES dalībvalstīs dažādās dienās, lai gan četru dienu periodā, bet pēc vietējās vēlēšanu sistēmas un tās noteikumiem. Sešas ES dibinātāj valstis, piekrita tam, ka Asamblejai ir jāveido likumprojekti tiešām vēlēšanām vienotā procedūrā. Tomēr galējo lēmumu bija jāpieņem Eiropas Padomei. Jau 1961.gadā pirmais likumprojektu kopums bija gatavs, bet Padome to noraidīja, pēc tā tika pieņemtas pāris rezolūcijas. Jautājums par tiešām EP vēlēšanām kļuva atkal aktuāls pēc Dānijas, Īrijas un Lielbritānijas pievienošanās ES 1973.gadā. 1975.gada janvārī Asambleja apstiprināja orientējošu rezolūciju kā tiešu vēlēšanu plāna konvenciju. Tas kalpoja par pamatu Padomes lēmumam par to, ka Parlamenta pārstāvji tiks izvēlēti tiešās vēlēšanās, izvēloties 410 deputātus uz piecu gadu termiņu. Ja jautājums par tiešām EP vēlēšanām tika atrisināts, tad jautājums par vienotu vēlēšanu procedūras sistēmu tika atlikts malā. Jau pirmajā tieši ievēlēta EP sasaukumā Francijas deputāts, ietekmējoties no Vācijas Bundestāga proporcijas sistēmas, nāca klajā ar ierosinājumu par mandātu sadali EP starp dalībvalstīm pēc proporcijas metodes. 1982.gada martā šo likumprojektu EP apstiprināja. Vācijas deputāts pēc 1984.gada vēlēšanām aktualizēja jautājumu par vēlēšanas sistēmas vienotību, paredzot ne pilnīgi identisku vēlēšanu procedūru, bet gan dažus vienotus tās elementus. Tomēr šis likumprojekts netika nodots EP balsošanai. EP tika izveidota starp grupu darba grupa, kura strādāja pie vēlēšanu sistēmu fundamentālo principu dažādības.1…
