Konkurences politika - ES darbības virziens

Finanšu tirgus kustības, īpašumu pārvietošanās multinacionālās koorporācijās, mainīgie tirgus modeļi vai Savienoto Valstu militārā dominēšana – dažādi starpnacionāli notikumi ietekmējuši Rietumeiropas valstis 20.gs. vidū, tās nav varējušas šos notikumus kontrolēt un bijušas to varā. Politikas sektoru lokam allaž paplašinoties, valstis nav bijušas spējīgas rīkoties izolācijā no ārējām ietekmēm, bet tām ir bijis jāpielāgojas un jāadaptējas. Par vienu no Eiropas Savienības rašanās motīviem var uzskatīt centienus novērst draudus tās dalībvalstu suverenitātēm. Eiropas Savienība meklēja līdzekļus, ar kuru palīdzību dalībvalstis, varētu, ja ne atgūt suverenitāti, tad vismaz atgūt kontroli pār lēmumu pieņemšanas aspektiem, sastrādājoties dažādos līmeņos un veidos.
Viens no Eiropas integrācijas un kopienas izveidošanas motīviem bija kopēja tirgus izveide. To paredz 1986. gadā parakstītais Vienotais Eiropas akts, kurā noteica, ka vienota iekšējā tirgus veidošana jāpabeidz līdz 1992. gada beigām. Tika cerēts, ka no kopējā tirgus izveides, aptevrot teritoriju, kas vairāk nekā gadsimtu bija sadalīta pēc nacionālajiem muitas nodokļiem un kvotām, izrietēs daudz ekonomiskās priekšrocības [: 21.lpp]. Taču sociālekonomiskās atšķirības dažādos ES reģionos iniciēja 1987. gadā pieņemtajā Vienotajā Eiropas aktā iekļaut sadaļu “Ekonomiskā un sociālā kohēzija”.
1992. gadā parakstītais Māstrihtas līgums (stājas spēkā 1993.gada 1.novembrī) jau paredz izveidot reģionu komiteju un radīt Kohēzijas fondu ekonomisko un sociālo disproporciju izlīdzināšanai []. Līgums nodrošina preču, pakalpojumu, darbaspēka un kapitāla brīvu apriti un tiesības dibināt uzņēmumus citās dalībvalstīs. Taču valdības ierobežojumu, piemēram, muitas barjeru un dalībvalstu kvotu likvidēšana zaudētu nozīmi, ja tirgotājiem dažādās dalībvalstīs atļautu aizvietot tos ar karteļiem1, ar kuru palīdzību viņi savstarpēji vienotos par to, ka izvairīsies darboties otra vietējā tirgū.…