1991. gada sākumā sasprindzinājums pieauga, OMON vienības miliči ieņēma Preses namu. 13. janvārī PSRS speciālo dienestu vienības ieņēma Lietuvas televīzijas ēku. Līdzīgus uzbrukumus gaidīja arī Latvijā. Lai demonstrētu Latvijas sabiedrības nostāju, LTF organizēja svarīgāko objektu aizsardzību, taču to darīja nevis bruņota apsardze, bet gan tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju, kas no laukiem ieradās Rīgā, lai kailām rokām aizsargātu neatkarību.
Sākās “barikāžu laiks”. Dienu un nakti cilvēki stāvēja sardzē pie Latvijas radio un televīzijas ēkas, Augstākās padomes nama un valdības ēkas. Asiņaina provokācija notika Rīgā 20. janvārī. Apšaudē Rīgas centrā gāja bojā pieci cilvēki, taču pārņemt varu Latvijā, reakcionārajiem spēkiem neizdevās. Janvāra beigās sasprindzinājums attiecības ar Maskavu atslāba. Martā visas tautas nobalsošanā vairākums izteica atbalstu Latvijas neatkarībai.
Sākās mūsu valsts starptautiskā atzīšana. Pirmā to veica mazā Islande. Tūlīt pēc tam toreiz Latvijai draudzīgi noskaņotais Krievijas prezidents Boriss Jeļcins atzina mūsu valsts neatkarību. PSRS augstākā vadība to izdarīja 1991. gada 6. septembrī.
Turpmākajos gados Latvija pakāpeniski ieguva valstiskuma svarīgākās iezīmes. Tika pieņemts lēmums par Satversmes atjaunošanu. Tika pārņemta robežu kontrole, atjaunota policija un muita. Atkal tika ieviesta nacionālā valūta – lats. No Latvijas tika izvests Krievijas karaspēks. Valsts prezidenta postenī no 1993. gada atradās Guntis Ulmanis. Veidojās daudzpartiju sistēma.
…
