Kanta idejas.
Kants ir uzmanīgi klausījies Hjūma apgalvotajā, ka mēs neko nevaram zināt par ārpasauli, kas pastāv neatkarīgi no mūsu sajūtām un pieredzes, jo cilvēks nav spējīgs to izprast neatkarīgi no savas pieredzes. Jaunlaiku empīriķi ir pārliecināti, ka cilvēks dzīvo sajūtu un pieredzes pasaulē, taču garantija par to, ka zināšanas ataino realitāti, dod Dievs. Taču Kants šo Jaunlaiku filozofijā radušos situāciju pārdomā vēlreiz:
1) prāts tiek atzīts par patstāvīgu substanci, kas nosaka pati par sevi un darbojas pēc savām likumsakarībām;
2) sajūtas un pieredze nesniedzas tik tālu, lai atklātu realitāti, kāda tā ir neatkarīgi no cilvēka
Kants aizsāk filozofisko tradīciju, kas neuzskata par savu uzdevumu atbildēt uz jautājumiem: kāpēc? Kas radīja? No kurienes? Viņš neuzskata, ka filozofijai būtu jānodarbojas ar šādiem jautājumiem; no kurienes izcēlies cilvēks? Kas viņu radīja ar tādām prāta spējām? Uz to atbild dabaszinātnes, antropoloģija, vēsture. Savā ziņā viņš seko Platona domai, ka filozofija jāskata esamībā, nevis tapšanā. Tas ir, filozofijas uzdevums nav pētīt izcelšanos, rašanos, bet gan tvert būtības.
…
