Izrādei bija ļoti optimistiska noskaņa, tēli, kas dzīvē varētu šķist negatīvi, bija parādīti no gaišās puses. Katram bija piešķirta sava rozīnīte, kas padarīja tos simpātiskākus.
Kopumā šis uzvedums ir jauks. Zīverta radītie tēli (visi, arī mazāk nozīmīgos ieskaitot) ir savdabīgi un interesanti, viņu valoda – asprātīga, dzirkstījoša, sarunas – atjautīgas, smieklus raisošas, reti kad vienā izrādē var dzirdēt tik daudz dziļu zemtekstu, aforismu un filozofisku atziņu pilnu dialogu, kas liek aizdomāties par dzīves vērtībām un ikdienā lietoto vārdu –mīlestība, meli, patiesība, morāle – nozīmēm. Par spīti tam, ka šīs pārdomas parasti ir nogurdinošas, izrāde uzlabo cilvēku omu, un skatītājs mājās dodas pacilātā garastāvoklī. Izrāde man ļoti patika, tajā bija noderīgu atziņu, piemēram, nepiešķirt naudai lielāko nozīmi dzīvē un nezaudēt savaldīšanos un humora izjūtu bezizejas situācijā. Kad šķiet, ka viss jau ir zaudēts, jāliek uz spēles visu, kas atlicis – tas ir vienīgais veids, kā izdzīvot.
Ja arī izrādes nav sanācis redzēt, šo darbu es ieteiktu izlasīt ikvienam. Tas parāda, kas notiek, ja pārāk aizraujas ar azartspēlēm, kā cilvēki var sapīties paši savos melos, zaudējot vēl vairāk nekā pie kāršu galda, cik svarīgi dzīvē ir būt godīgam pret citiem un galvenais – pašam pret sevi. Pierādās arī teiciens: „Neskati vīru pēc cepures!” Novēlu visiem saprast, kur ir viņu Ulubele un nelaist garām nevienu izdevību tur nokļūt, pat tad, ja liekas, ka cerību vairs nav. Laime ir mūsos, un tikai mēs varam atslēgt durvis uz to.
…
