Jānis Klīdzējs dzimis 1914.gadā Latgalē, mācījies Skastagala pamatskolā, Rēzeknes komercskolā, 30. un 40.gadu mijā studējis agronomijas zinības Latvijas Universitātē, vienlaikus veidodamies par pazīstamu Latgales rakstnieku un publicistu. Savos darbos viņš rāda to, ko pazīst vislabāk – pirmskara Latgales cilvēkus ar viņu izjūtām, domām, ar viņu dzīvesveidu un dzīvesziņu. Otrā šī rakstnieka tēma ir – latviešu cilvēks Amerikā no 50.gadiem līdz mūsdienām.
1944.gada rudenī, būdams jau divu grāmatu – romāna “Jaunieši” (1942) un stāstu krājuma “Gōjputnu dzīsme” (1943) autors, rakstnieks kopā ar dzīvesbiedri Emīliju devās trimdā. Kā vairums trimdinieku, sākumā Klīdzēji minstinājās Vācijas bēgļu jeb tā sauktajās pārvietoto personu nometnēs. Arī te rakstnieks neatstāja novārtā literāro jaunradi, un Vācijas perioda devums iznāca stāstu grāmatās “Mīlētāji un nīdēji” (1946), “Pajumte” (1948) un “Cilvēki uz tilta” (1948).
1949.gadā Klīdzēji izbrauca uz Amerikas Savienotajām Valstīm. Tur pēc dažiem nenoteiktības un meklējumu gadiem rakstnieks nolēma studēt otrreiz – psiholoģiju un socioloģiju un 1957.gadā beidz Kalifornijas Bērkli universitāti, iegūdams maģistra grādu klīniskajā socioloģijā un psihologa darbu Napas psihiatriskajā slimnīcā.
Mītnes zemē dzīvojot, sarakstīti un izdoti romāni – “Dženitors” (1955), “Cilvēka bērns” (1956), “Sniegi” (1963), “Dzīvīte, dzīvīte, šūpojos tevī” (1979), “Dāvātās dvēseles” (1986), “Neraudi, ja nepārnākšu” (1990), stāstu izlases – “Seši kalni” (1991), “Eņģelīši nav miruši” (1993) u.c.…
