Romas Katoļi grēkus iedala nāvīgajos un ikdienišķajos grēkos. Nāvīgie, jeb smagie grēki tiek pastrādāti tad, ja cilvēks apzināti rīkojas pretēji iekšējās morāles normām. No nāvīgā grēka ir salīdzinoši grūti „atpirkties”. Ikdienišķos grēkus pastrādā visi cilvēki (izņemot svētie). Tos parasti definē kā pret morāles normām pieņemtus neapzinātus lēmumus.
Lai nepieļautu iepriekšminēto nokļūšanu ellē, grēciniekam ir jāizsūdz grēki ar patiesu nožēlu, kā arī jāsaņem sods par saviem grēkiem. Sods var tikt izciests uz zemes, vai arī pēc nāves šķīstītavā (par šādu iespēju tika paziņots 1431. gada Florences Koncilā[13]). Kaut arī šādi sodi parasti aprobežojas ar lūgšanām, gavēšanu un žēlastības dāvanām (ziedošanu), viduslaikos daudzi radikāli garīdznieki par morālu pienākumu uzskatīja grēcinieku sodīšanu, tādejādi nodrošinot tiem labāku dzīvi pēcnāvē.
Vienīgais veids kā izvairīties no soda ir saņemot indulgenci. Par cik žēlastības dāvanas ir pieskaitāmas pie labo darbu saraksta, kuras rezultātā var saņemt indulgenci, nav nekāds pārsteigums, ka Katoļu valdība izdomāja sistematizēt procesu radot mūsdienās bēdīgi slaveno indulgenču tirdzniecības sistēmu.
Mūsdienu Katoļu baznīca indulgenču tirdzniecību publiski nosoda[15].
…
