Rituālu un mītu kopsakaru pētnieki ievērojuši jau sen. Rituāls ir kā mīta inscinējums, bet mīts ir rituāla izskaidrojums vai pamatojums, interpretācija.
Mīta rituālā teprija dominēja līdz pat 20.gs. 50. gadiem, kad pret to vērsās K.Levī – Stross, kas aizstāvēja mīta savdabīgas, tīri loģiskas struktūras pastāvību. Tomēr uzskats par mīta rituālo iedabu vēl arvien dominē, kaut arī daudzi atdzīst, ka rituāla un mītaattiecības var būt ļoti sarežģitas, un nenoliedz mīta atgriezeniesko ietekmi uz rituālu. Rituāla un mīta ciešais kopskars vērojams dažādās mitoloģijās. Visuzskatāmākie ir Austrālijas aborigēnu tetēmu mīti, kas it kā izskaidro un sakrāli pamato rituālus. Rituālos tiek attēlotas epizodes no svētajiem nostāstiem par senčiem: katrai darbībai, katrai kustībai atbilst attiecīga epizode no stāstījuma par senču varoņdarbiem, līdzīgi austrālijas mītiem, bet sarežģitāki ir papirosu totēmu mīti un ritāli. …
