Vēlāk, laužoties cauri pūlim, Džons Simpsons ar savu komandu nolēma doties atpakaļ uz viesnīcu, bet ne jau tāpēc, ka bija baiļu mākti. Iemesls bija pavisam bezbailīgs un, manuprāt, diezgan muļķīgs- jātiek atpakaļ, jo bildēm jābūt drošībā. Un žurnālists pat nožēloja to, ka nebija iespēja atgriezties.
Protams, ka jebkuram žurnālistam ir vēlme nofilmēt ko tādu, ko katru dienu nenākas redzēt. Taču nedomāju un nezinu, vai tas būtu manos spēkos. Iespējams, ka dotajā brīdī, ja man nebūtu nekādu variantu kā tikai palikt un filmēt, iespējams, ka arī tā es darītu, taču, ja man būtu iespēja bēgt un glābt savu dzīvību, visticamāk, ka es jau būtu prom no bīstamības. Runājot ne tikai par savu dzīvību, bet arī par savu uztveri un acīm, kurām nenovēlu redzēt ko tādu, ko nācās redzēt Džonam Simpsonam, nezinu, vai tas būtu manos spēkos- filmēt to, kā tiek atņemta dzīvība cilvēkam. Taču tieši tāpēc, ka žurnālists tam visam pārkāpa pāri, šis stāsts ir „The Granta Book of reportage” grāmats vērts.
…
